Uzmanība un bērni

Uzmanība un koncentrēšanās būdama jebkura kognitīva procesa priekšnoteikums, vienmēr bijusi arī skolotāju rūpju lokā. Nepietiekamas koncentrēšanās spējas, uzmanības nenoturība, nespēja ieklausīties ir problēmjautājumu loks, ar kuru ikdienā saskaras gan vecāki, gan skolotāji. Pirmie uzmanības traucējumu apraksti atrodami jau vairāk nekā 160 gadus tālā vēsturē. 1845. gadā Frankfurtes neirologs Dr. Heinrihs Hofmans (Hoffmann) dzejas formā raksturojis nemierīgā Filipa sindromu: Filips – zēns no pārtikušas ģimenes – nespēj mierīgi 7 nosēdēt pie galda, neredz mātes izmisuma pilno skatienu un neklausās tēva izteiktajos aizrādījumos. Nemierīgā Filipa pazīmes iemiesojas bērnos, par kuriem vecāki un skolotāji šodien mēdz teikt – neuzmanīgs, nesavaldīgs, hiperaktīvs.

Uzmanības traucējumus var novērot dažādu izglītības sistēmu un pakāpju mācību iestāžu audzēkņiem. Tomēr jāņem vērā, ka sākumskolā bērna uzmanības spējas vēl nav nostabilizējušās, tātad – ir attīstāmas, pilnveidojamas. Pedagogi praktiķi ir novērojuši, ka bieži vien labas koncentrēšanās spējas ir priekšnoteikums sekmīgas muzikālās izglītības uzsākšanai. Un otrādāk – jaunākie pētījumi neiropsiholoģijā liecina par mūzikas pozitīvu iedarbību uz cilvēka psihi. Atsevišķi muzikālie parametri – ritms, skaņaugstums, tembrs, dinamika, skanējuma reģistrs – spēj ietekmēt tos centrus smadzeņu garozā un smadzeņu sistēmā kopumā, kas ir atbildīgi par uzmanības sistēmas aktivizēšanu. Uzmanības spējas, izmantojot dažāda veida akustiskus vingrinājumus, iespējams trenēt un attīstīt.

Valdis Bernhofs SKAŅAUGSTUMA UN RITMA STRUKTŪRAS DZIRDES UZMANĪBAS TRENIŅAM