Konfliktējošo attiecības. 

Tās ir latentas briestoša konflikta attiecības. Psiholoģiskās saderības pakāpe, šajās attiecībās ir ļoti zema. Sākumā to nevar pamanīt. Konfliktētājs parasti piesaista sev, nevis atgrūž. Otrs apbrīno, cik viņam labi attīstītas, tās rakstura īpašības, kas pašam ir vājas. Tomēr, pamana lietas, kuras otrs it kā dara nepareizi, pasakot to otram, tad arī rodas konflikts.
Sākumā abiem liekas iespējams kontakts un satuvināšanās, ja mazliet "pielabotu" otru. Tomēr, šo procesu, patstāvīgi, kaut – kas traucē. Analizējot, kāpēc visi centieni satuvināties, cieš neveiksmi, secini, ka neizpratnes iemesli nav tik būtiski, ir viegli novēršami... Vēl mazliet jāpacenšas un viņš mani sapratīs. Rodas vēlme, kaut kādā veidā, iegūt cilvēka labvēlību. Šie centieni ir kā pastaiga gar bezdibeņa malu. Vienmēr draud briesmas iekrist – tikt iesaistītam, nogurdinošos, neauglīgos strīdos.
Strīdos, konfliktētāji, vārdiski aizskar otra vājās vietas. Konfliktētājam, visu laiku, gribas kaut ko pierādīt, noskaidrot, sarunāt, bet viņš, kā par spīti, negrib tevi dzirdēt. Ar laiku, tas partneros rada, iekšēju spriedzi, nervozitāti.
Darba attiecībās, partneri, kurus saista konfliktējošo attiecības, nepalīdz viens otram. Viņi neaizsargā viens otru, pret uzbrukumiem no ārpuses. Runa nav par vārdisku aizsardzību, bet prasmi, izdarīt partnera vietā, to darba daļu, kas viņam, nav pa spēkam, kas atbilst viņa vājajām funkcijām. Neaizsargātību īpaši stipri izjūt, ja ir naidīga ārējā vide. Šķiroties, pēc ilgstošiem centieniem, atrast kopīgu valodu ar konfliktētāju, izjūti atvieglojumu.

Gulenko V.V., Molodcovs A.V. – Ievads socionikā.